Kādēļ vieniem izdodas, citiem nē

Bieži aizdomājos, kādēļ daži cilvēki ir veiksmīgāki, bet citi mazāk, kādēļ vieni sasniedz vairāk par citiem. Principā jau runa ir par jebkuru jomu. Vieni gūst panākumus, citi mokās un pieņem situāciju tādu, kāda tā ir, un samierinās. Problēma ir tajā, ka neapmierinātība iekšā tāpat gruzd un pie pirmās iespējas tiek vainots darba devējs, valdība un valsts. 

Man ir izveidojusies pārliecība, ka problēma ir negribēšanā. Napoleons Hills savā grāmatā “Domā un kļūsti bagāts”, kas, ir grāmata par to, kā gūt panākumus jebkurā jomā, kā vienu no pamatlietām, kas ved uz panākumiem min ALKAS pēc tiem. Ir jāgrib gūt panākumus, ir jāgrib kaut ko sasniegt. Bieži ir dzirdams, ka cilvēki īsti nezina, ko grib. Tā jau arī ir tā problēma. 

Otra problēma, kas arī sasaucas ar Hilla grāmatā minēto, ir tā, ka cilvēki mēdz samierināties ar esošo situāciju. Stop! Kā otru atslēgu uz panākumiem Hills min nevēlamas situācijas NEPIEŅEMŠANU. Respektīvi, mums ir jāapzinās, ka apstākļi, kuros mēs atrodamies, mums neder. Ir pašam sev jāsaka “nē, tas nav man” vai “tas man neder”. Viss sākas mūsu galvās. Domām ir milzīgs spēks. Ja mēs nemainīsim savu attieksmi, viss paliks pa vecam. 

Protams, ar domām vien būs par maz, būs arī jādara. Tomēr, ja būsim identificējuši, kas mums traucē, vai arī, no kādas situācijas gribam tikt ārā un kur gribam nokļūt, iespējamos risinājumus būs daudz vienkāršāk saskatīt. Tad arī darīšana būs iespējamāka, jo  skaidrāk saprotams, kas ir darāms.

Kā iepriekš minētais attiecas uz investēšanu un personīgo finanšu pārvaldīšanu? Grūti pateikt, kur sakņojas pamatproblēma, bet simptomi ir skaidri redzami – cilvēki negrib kļūt turīgi. Bieži sarunās dzirdu izskanam “ko tad es”, “tas jau nav man”, vai vēl trakāk “tie, kam ir daudz naudas, to vienkārši ir nozaguši”. Tie visi ir aizbildinājumi. Kāpēc cilvēki negrib palauzīt galvu, lai gūtu panākumus arī personīgo finanšu jomā? Iespējams, ka tā ir audzināšana, iespējams, ka tas mums nāk līdz paaudzēs, ka nauda ir kaut kas slikts, ka tie, kam ir nauda, ir ļauni cilvēki. Smieklīgi? Man smiekli nenāk. Ja tas mums nāk līdz no iepriekšējām paaudzēm, tad ir pienācis pēdējais laiks šo apburto loku pārcirst. Un pietiek aizbildināties ar muļķībām, lai tikai attaisnotu savu esošo situāciju. 

Nauda nav nekas cits kā līdzeklis, kā instruments, kā darba rīks. Ja mēs arvien turpinām domāt un stāstīt saviem bērniem, ka nauda ir ļaunuma iemiesojums, ir skaidrs, ka arī viņiem nebūs ne mazākās vēlmes pie tās tikt. Un pat, ja viņi pie tās tikuši, viņos mājo vainas sajūta un tieši tāpēc bieži šie “veiksmes stāsti” beidzas “neveiksmē”, kur viss sapelnītais tiek ātri vien pazaudēts. Vai tiešām mēs novēlam saviem bērniem neveiksmi? Mēs novēlam, ka viņiem nav gribēšanas gūt panākumus? Tas ir jocīgi. 

Es gribu cerēt, ka tā nav. Es gribu domāt, ka mēs visi vēlamies redzēt nākamās paaudzes dzīvojam daudz pārticīgāku dzīvi. Es ceru, ka mēs gribam atrast veidus, kā varam dzīvot savā zemē un nepadoties kārdinājumiem doties tur, kur šķietami ir labāki apstākļi. 

Lai to panāktu, ir jāpārtrauc raudāt, jāmainās, jāmācās un, pats svarīgākais, jāzina, ko grib sasniegt. Un tad jau atliek vien rīkoties.