Jaunsaimnieki. Trešā daļa. Laukkopis Druvis

Reiz kādā ciemā dzīvoja trīs interesanti, jauni un talantīgi cilvēki. Katram bija sava nodarbošanās, kas sagādāja daudz prieka un gandarījuma. Viņi strādāja daudz, tādēļ neizpalika arī panākumi. Viss ritēja lieliski, viņu centienus novērtēja ne tikai kolēģi, bet arī vadība. Viņi katrs savā fabrikā bija ļoti ieredzēti un gana dāsni atalgoti. Vasara jau gāja uz otru pusi. Kā jau daudziem, arī viņiem šīs vasaras beigas, noslēdzoties saulainajam atvaļinājumam, bija pārdomu laiks. Viņus visus trīs vienoja arī domas par tālāku nākotni. Vienam tās bija bažas par tagadējās darba vietas stabilitāti – kas zina, kā viņa nozare tālāk attīstīsies, otrs bija salasījies motivējošu literatūru par finansiālu neatkarību un bija pārliecināts, ka tieši tas ir tas, kas motivē jaunam darba cēlienam, bet trešo nodarbināja jautājums par vecumdienām, jo bija dzirdēts, ka tagad strādājošajiem pensiju vecumdienās neredzēt kā savas ausis.

Tā nu viņi visi meklēja sev tīkamāko veidu, kā nākotnē sasniegt savus mērķus. Viņi visi trīs bija vienisprātis – tikai algotais darbs fabrikā, kaut arī labi apmaksāts, viņiem nenodrošinās katra iztēloto labklājību. Bija jāmeklē papildus ienākumu avoti. Tajā laikā arvien modernāk kļuva papildus pamatdarbam nodarboties ar piemājas zemkopību. Bet tas taču bija tik plašs jēdziens, tik daudz neskaitāmu novirzienu, no kuriem izvēlēties! No kura gala sākt, ko darīt? Tik daudz neskaidru jautājumu. Apkārt katram gan bija jau pulciņš ar jaunajiem zemniekotājiem, tā ka padomu netrūka un katrs ar prieku dalījās savā pieredzē un aicināja pievienoties. 

Kādu ceļu katrs no šiem jauniešiem izvēlējās, kas ietekmēja viņu lēmumus un kādas katrs sekmes guva, uzzināsi izlasot visu rakstu sēriju. Kā bija veicies pirmā stāsta varonim Gaidim, kas stādīja un audzēja Indi šķirnes ozolus, uzzinājām pirmajā rakstā, bet kādas mācības bija guvusi otrā stāsta varone Māra, kura kopa zosis, lasījām sērijas otrajā daļā. Šodienas stāsts būs par Druvi, kurš vēlējās sasniegt finansiālu brīvību. 

Laukkopis Druvis Arī Druvim bija pārliecība, ka papildus maizes darbam ir jāatvēl papildus resursi un laiku labklājības veicināšanai. Kaut arī darbā viņš guva panākumus, viņš ļoti vēlējās aizstāt ienākumus, ko viņš guva darbā ar ienākumiem, ko varētu gūt no saviem iekrājumiem. Druvis no pārējiem diviem censoņiem atšķīrās ar dažām būtiskām iezīmēm. Par modernajām idejām par lietu kārtību, Druvis augstāk vērtēja laika pārbaudījumus izturējušas zināšanas un padomus. Protams, ka Druvis sekoja jauno laiku idejām, taču viņa prātā un sirdī mājvietu bija radušas vairākas mācības, ko viņam bija devis vectēvs, kurš savulaik bija turīgs saimnieks. Padomi, ko Druvim bija devis vectēvs bija šādi – “Dēls, nekad nedzīvo pāri saviem līdzekļiem”, “savs laiks sēt, savs – pļaut”, “neskrien līdz visiem sētas krančiem”. Protams, sākumā šie vectēva padomi šķita nesaprotami, taču, Druvim augot un pieņemoties prātā, katra no vectēva frāzēm ieguva saprotamus un jēgpilnus apveidus. Ar ļoti mulsinošo teikumu par nedzīvošanu pāri saviem līdzekļiem vectēvs bija aicinājis veidot uzkrājumu, nevis dzīvot no algas līdz algai vai, kas vēl nepieņemamāk – aizņemties. Šis bija nedaudz jocīgi, jo vectēvs, taču pats stāstīja, ka savulaik, sākot saimniekošanu, bija ņēmis aizņēmumu saimniecības ēku būvēšanai. Izrādījās, ka vectēvs nesmādēja pārdomātu aizņemšanos, kas paredzēta biznesa veidošanai, taču asi nosodīja aizņemšanos ikdienas vajadzību nodrošināšanai, kā tagad saka patēriņam.  “Savs laiks sēt, savs – pļaut” – šo frāzi vectēvs nelietoja bieži. Citreiz viņš teica “kamanas taisa vasarā, ratus ziemā”. Vectēvs zināja un mācīja arī Druvim, ka katram darbiņam ir savs laiks. Savukārt, “neskrien līdz visiem sētas krančiem”, vēl bērnam esot, vectēvs lietoja reizēs, kad Druvis bez domāšanas bija gribējis citu viedokli pieņemt par savu. Vectēvs šo teikdams, mudināja puiku nākt pie prāta un pašam sākt domāt, vērtēt un izsvērt. Viņš gribēja, lai mazdēls iet savu ceļu, nevis ļaujas straumei. Izpētījis situāciju tirgū, tajā rudenī Druvis pārdeva savas zosis, kuras, viņam bija uzticīgi kalpojušas un dējušas oliņas. Viņš saprata – lai virzītos uz saviem mērķiem, viņam būtu jāpērk vēl zosis, taču tagad tās bija pārāk dārgas salīdzinot ar olu cenām. Tas tādēļ, ka tīkojot pēc it kā viegla biznesa, tagad ļoti daudzi jaunsaimnieki izvēlējās tieši šo saimniekošanas veidu. Ņemot vērā to, ka tuvojās ziema un ziemā parasti pieprasījums gan pēc zosīm, gan pēc oliņām samazinās, viņš pieņēma lēmumu atvadīties no tik pazīstamās un ierastās nodarbes. Viņa lēmums bija arī pamatots ar novērojumiem par nemitīgi aizceļojošajiem ciemata iedzīvotājiem. Diemžēl, oliņas nebija iespējams aizsūtīt ārpus ciemata, tas nozīmēja, ka ar katru brīdi paliek arvien mazāk to cilvēku, kam oliņas vispār ir vajadzīgas. Rudenī, kad tik daudzi tīkoja uzsākt šo saimniekošanas veidu, un zosis bija ļoti pieprasītas, Druvis, saprata, tieši tagad ir īstais laiks atkal likt lietā vectēva padomu – “savs laiks sēt, savs pļaut”. Viņš to bija izmantojis jau vairākus pavasarus, kad pēc garajām ziemām, zosis bija neticami lētas. Viņš zināja – pavasaris ir sējas laiks.   Druvis bija nolēmis mainīt nodarbošanos. Viņš negribēja plūst pa straumi. Zosu audzēšanā tagad bija saradušies pārāk daudz līdzīgi domājošo, tāpēc viņš bija noskatījis jaunu nodarbi – laukkopību. Patlaban vairumā gadījumu to praktizēja tikai ļoti lieli saimnieki, bet salīdzinoši nedaudz bija tādu, kā viņš – mazas zivtiņas, kas var darboties dažādās nišās, kurās lielie saimnieki nebija ieinteresēti.  Rudens un ziema pagāja cītīgi gatavojoties – viņam līdz pavasarim bija jābūt pilnīgā skaidrībā, kādu kultūru viņš nākamajā pavasarī sēs, turklāt laukiem, kuros to darīt, jābūt atbilstoši sagatavotiem. Tā viņš ļoti pieticīgi, tā teikt, nedzīvojot pāri saviem līdzekļiem pārlaida ziemu. Druvis daudz mācījās par laukkopību, pētīja iespējamās kultūras, ar kurām būtu iespējams konkurēt, kontaktējās un runāja ar citiem saimniekiem. Tā nu ap ziemas vidu viņš bija nonācis pie secinājuma, ka pavasarī sēs griķus. Kādēļ tāda izvēle, jūs jautāsiet? Griķus parasti audzēt izvēlējās ļoti maz saimnieku. Šis gads gan ir bijis izņēmums. Griķus bija izaudzējuši tik daudz saimnieku, ka rudenī un ziemā cena bija nokritusies uz pusi. Aptaujājot citus saimniekus, Druvis saprata, ka nākamgad atkal tikai retais audzēs griķus. Šoziem griķu sēklas ir lētas, bet rudenī, visticamāk, tās būs atgriezušās iepriekšējā līmenī, vai varbūt to pat pārsniegs.  Tā nu Druvis laikus sagādājis sēklas, sagatavojis augsni, ar pilnu pārliecību pavasara beigās apsēja savus laukus.  Vai Druvim viss izdevās, kā plānots? Rudenī Druvis ievāca 10 reižu vairāk griķu nekā bija iesējis, bet cenas bija trīskārt augstākas kā pērnajā gadā. Un pretēji oliņām, griķus viņš varēja pārdot pircējiem jebkurā pasaules malā, jo tie bija viegli transportējami un ilgstoši glabājami.  Druvim nākamajam gadam bija vēl ambiciozāki plāni, tādēļ, lai augtu un paplašinātos, viņš no ražas atlika nevis visiem zināmo desmito tiesu, bet gan trīs desmitās. Reizēm atlikta tika labība, citreiz naudiņa no nopelnītā, jo katru rudeni viņš no jauna izzināja tirgu, lai noskaidrotu labāko kultūru, ko audzēt nākamajā gadā. Tā katru gadu paplašinoties un mainot audzējamo kultūru, Druvis jau pēc 3 gadiem varēja atteikties no sava maizes darba un krietnu iztikšanu nopelnīt tikai ar laukkopību. Druvis zināja, ka lai gūtu panākumus, ir jāiegulda ne tikai līdzekļi, bet arī laiks un darbs, viņš bija daudz pētījis, mācījies un smēlies citu pieredzi. Taču jāatzīst, ka visvērtīgākās mācības tomēr izrādījās tās, kas bija mantotas paaudzēs.

Te nu šīs dienas stāsts ir galā. Kādas ir Tavas domas par šāda veida investēšanu? Būšu priecīgs par jebkuru komentāru un apsolu atbildēt. (Raksts pirmo reizi publicēts 03.10.19) Noteikti pārliecinies, ka seko manai FB lapai, lai saņemtu ziņu, kad jauns raksts būs publicēts.

Ja šis raisīja pārdomas, lūdzu, padalies arī ar saviem radiem, draugiem un paziņām, varbūt arī viņiem šķitīs interesanti un noderīgi.