Jaunsaimnieki. Otrā daļa. Zosu meitene Māra

Reiz kādā ciemā dzīvoja trīs interesanti, jauni un talantīgi cilvēki. Katram bija sava nodarbošanās, kas sagādāja daudz prieka un gandarījuma. Viņi strādāja daudz, tādēļ neizpalika arī panākumi. Viss ritēja lieliski, viņu centienus novērtēja ne tikai kolēģi, bet arī vadība. Viņi katrs savā fabrikā bija ļoti ieredzēti un gana dāsni atalgoti. Vasara jau gāja uz otru pusi. Kā jau daudziem, arī viņiem šīs vasaras beigas, noslēdzoties saulainajam atvaļinājumam, bija pārdomu laiks. Viņus visus trīs vienoja arī domas par tālāku nākotni. Vienam tās bija bažas par tagadējās darba vietas stabilitāti – kas zina, kā viņa nozare tālāk attīstīsies, otrs bija salasījies motivējošu literatūru par finansiālu neatkarību un bija pārliecināts, ka tieši tas ir tas, kas motivē jaunam darba cēlienam, bet trešo nodarbināja jautājums par vecumdienām, jo bija dzirdēts, ka tagad strādājošajiem pensiju vecumdienās neredzēt kā savas ausis.

Tā nu viņi visi meklēja sev tīkamāko veidu, kā nākotnē sasniegt savus mērķus. Viņi visi trīs bija vienisprātis – tikai algotais darbs fabrikā, kaut arī labi apmaksāts, viņiem nenodrošinās katra iztēloto labklājību. Bija jāmeklē papildus ienākumu avoti. Tajā laikā arvien modernāk kļuva papildus pamatdarbam nodarboties ar piemājas zemkopību. Bet tas taču bija tik plašs jēdziens, tik daudz neskaitāmu novirzienu, no kuriem izvēlēties! No kura gala sākt, ko darīt? Tik daudz neskaidru jautājumu. Apkārt katram gan bija jau pulciņš ar jaunajiem zemniekotājiem, tā ka padomu netrūka un katrs ar prieku dalījās savā pieredzē un aicināja pievienoties. 

Kādu ceļu katrs no šiem jauniešiem izvēlējās, kas ietekmēja viņu lēmumus un kādas katrs sekmes guva, uzzināsi izlasot visu rakstu sēriju. Pagājušajā nedēļa lasījām par kokaudzētāju Gaidi, kurš savu nākotnes labklājību saistīja ar īpašo Indi ozolu audzēšanu (te saite uz rakstu). Šodien iepazīsimies ar otrā stāsta varoni Māru. Kārtības labad gan jāteic, ka viņi savstarpēji nebija pazīstami.

Zosu meitene Māra Māru ļoti bija uzrunājuši daudzie stāsti par finansiālo neatkarību, kuru var sasniegt audzinot zosis, kas dēj oliņas. Oliņas esot burtiski apzeltītas un zosis tās dēj ar apbrīnojamu regularitāti – tieši  četras reizes mēnesī. Mārai jau bija pieredze ar zosu audzēšanu - viņa bija priecīga, ka pašai nav jāmaksā citiem par oliņām, viņai tās sagādāja pašas zoss. Zoss bija liels ieguldījums, taču prieks par savām oliņām atsvēra arī izdevumus par zoss uzturēšanu un aprūpēšanu. Tā nu vienā dienā viņa atskārta, ka viņa taču varētu iegādāties vēl vienu zosi, kas dētu vērtīgās oliņas, kuras viņa varētu pārdot citiem un tādejādi iegūt līdzekļus atkal jaunas zoss iegādei. Mārai bija radusies pārliecība, ka tādejādi viņa salīdzinoši īsā laikā varētu tikt pie pietiekami daudz zosīm, kas viņai dētu oliņas, kuras pārdodama, viņa varētu sevi apgādāt ar visu nepieciešamo un kādu dienu pat pārtraukt doties uz savu darbu. Māra kā jau prātīga meitene apjautājās draugiem, radiem, paziņām, ko viņi domā par šādu ieceri. Visi kā viens bija atbalstoši un iepazīstināja Māru arī ar citiem jaunsaimniekiem, kam jau bija izdevies tikt pie savām zelta oliņu dējējām. Mārai par lielu pārsteigumu, tādu izrādījās vairāk kā viņa būtu varējusi iztēloties. Izrādījās, ka ir arī tādi, kas savas oliņas ir iemanījušies pārdot ārzemju tūristiem, kas kopš vasaras šo ciematu apmeklēja neredzēti lielā skaitā. Saprotams, ka šādiem kundēm oliņas varēja pārdot par augstāku cenu. Māra no sarunām ar jaunajiem speciālistiem saprata, ka visi, kas uzsākuši šo nodarbi ir ļoti apmierināti un pie pirmās iespējas labprāt iegādātos nākamo zosi. Jāteic gan, ka zosis nebija lētas, jo gribētāju nodarboties ar šo rūpalu bija kļuvis ļoti daudz, bet kā saka, cik maksā, tik maksā, ko tur gausties. Avīzēs arī tajā rudenī rakstīja, ka pieprasījums pēc zosīm ir ļoti liels un tas nozīmējot, ka zosīm cenas tikai pieaugšot. Māra taču negribēja vairāk vilcināties un sagaidīt, ka par zosi nāktos maksāt vēl vairāk. Izpētei punktu pielika kādā septembra biznesa laikrakstā izlasītais kāda investīciju baņķiera teiktais, ka viņš katram ciema iedzīvotājam iesaka iegādāties olas dējošās zosis, lai viņi varētu nodrošināt savas vecumdienas, jo ir pilnīgi skaidrs, ka valsts par ciema iedzīvotājiem nespēs parūpēties tad, kad viņi būs sirmā vecumā. Māra saprata – vilcināties vairs nedrīkstēja. Lēmums bija pieņemts. Māra pārliecināta, ka jāpērk jauna zoss, bija dzirdējusi, ka tās, ko pārdod “no rokas” varētu ilgi vairs nedzīvot. Mārai tādu risku gan negribējās uzņemties, kaut arī tās bija nedaudz lētākas nekā tikko no fermas. Nē – nē, Māra pat neskatījās uz tām – neesam jau tik bagāti, lai pirktu lēti – Māra pie sevis nodomāja. Māra izpētīja lielu daļu fermu piedāvājumu (tādas tolaik bija saradušās ļoti lielā skaitā), kas audzēja un piedāvāja iegādāties zosis. Viņa izvēlējās vienu no lielākajām un ar labu reputāciju.  Zoss iegāde jau nebija tas pats, kas ieskriet pēc piena vietējā veikalā. Kaut arī Māra bija gatava likt lietā visus savus iekrājumus, ar to tomēr bija par maz, lai nodrošinātu pirmajai iemaksai nepieciešamo naudas daudzumu. Par laimi, talkā nāca valsts atbalsts un ar tā palīdzību, viss izdevās, un nu jau izrādījās, ka iekrātais ir pietiekams, lai atlikušo summu varētu nokārtot kredītā. Tā nu Māra priecīga veda savu jauno zosi mājās, apgādāja ar visu nepieciešamo, lai zoss justos labi un dētu lielas, skaistas olas. Sākumā viss ritēja lieliski un kā domāts. Zoss dēja lielas, skaistas olas, kam gribētāju netrūka. No katrām četrām izdētām un pārdotām olām, par divām olām saņemtā naudiņa Mārai bija jāatdod bankai, par pārējām divām saņemtā – palika Māras rīcībā. Tā tas bija ieplānots, un Māra bija priecīga, jo viņa zināja, tad, kad viņa šo zosi būs izpirkusi, viņa varēs paturēt naudiņu par visām olām. Tā ritēja laiks, pagāja zelta rudens un pienāca ziema. Diemžēl, ziema Mārai nāca ar vairākiem nepatīkamiem pārsteigumiem un mācībām. Protams, jaunā zoss olas dēja kā ierasts – katru mēnesi pa četrām, taču cilvēki vairs nebija gatavi maksāt tikpat daudz kā agrāk. Arī ilgāks laiks bija nepieciešams, lai atrastu kādu, kas viņas olas vispār gribētu pirkt. Māra sāka pētīt, kas noticis – izrādās, pie vainas bija tas, ka ciematu ziemā pameta vēl vairāk cilvēku nekā jebkurā citā gadalaikā. Viņa zināja, ka ciemats cieš no sarūkoša iedzīvotāju skaita, taču tas notika jau ļoti ilgi, bet oliņu cenas taču bija bijušas stabilas, arī zosu cenas bija kāpušas. Nekas neliecināja, ka tas varētu ietekmēt izvēlēto nodarbi. Turklāt, arī tūristu plūsma ziemā bija burtiski apstājusies, tāpēc tie zosu īpašnieki, kas lepni tirgoja savas oliņas ārzemju tūristiem, tagad samierinoties ar zemāku cenu, savas oliņas pārdeva jau tā sarūkošajam skaitam vietējo ciema iedzīvotāju. Daudzi, kas kādreiz pirka katrs pa četrām oliņām mēnesī, tagad atrada veidus, kā oliņas sagatavot daudz ekonomiskākos ēdienos un izrādījās, ka ar četrām olām var paēst arī divi ciema iedzīvotāji.  Ar katru mēnesi olu cenas turpināja samazināties, Māra atskārta, ka viņai tagad ir jāatdod visa par oliņām saņemtā nauda bankai, lai izpirktu zosi. Mārai tas ļoti nepatika.  Kādā saltā ziemas rītā, kad Māras dūša jau bija papēžos, viņa atvērusi ziņu portālu, lasa – “Sakarā ar samazināto pieprasījumu pēc dējošajām zosīm un dēļ izveidojušās lielās zosu pārprodukcijas, ferma “Ainava” pārorientē savu darbību un turpmāk paši tirgos savu zosu olas”. Māra jutās kā aplieta ar aukstu ūdeni. Viņai šķita, ka ir pazudis pamats zem kājām. Māra saprata, ka šāds notikumu pavērsiens novedīs pie vēl zemākām olu cenām. Viņai tobrīd gan vēl nebija ne jausmas, cik zemu. Tad, kad viņa aiznesa uz tirgu savas nākamā mēneša oliņas, viņa sāka apjaust situācijas nopietnību – tagad gan ir ziepes – tirgus bija pārpildīts ne tikai ar jaunsaimnieku sarūpētajām oliņām, bet tagad arī ar “Ainavas” olām, bet pircēju tikpat kā nebija. Cena, par kuru viņai izdevās pārdot savas oliņas varēs nosegt tikai pusi bankas maksājuma. Todien viņai nebija ne mazākās vēlēšanās doties mājās. Nepietika jau ar to, ka viņai visa nauda par oliņām bija jāatdod bankai, tagad, lai norēķinātos ar banku, viņai būs jāatvēl arī daļa savas algas. Izmisums un bezcerība bija pārņēmusi viņas prātu un sirdi. Viņa domāja un domāja – ko viņa ir izdarījusi nepareizi? Kā tiem, kas viņai bija devuši iedvesmu, ir izdevies nokļūt pie kārotās finansiālās brīvības, bet viņa jutās tā, it kā pati sevi būtu saslēgusi važās? Viņa redzēja, ka vienā laivā ar viņu atradās lielākā daļa jaunsaimnieku, kas zosis bija iegādājušie vasarā un rudenī. Vienīgie, kas pārāk nesūdzējās par ziemas situāciju bija tie saimnieki, kas savas zosis bija pirkuši pagājušajā ziemā un pavasarī, kad cenas zosīm bija bijušas vismaz uz pusi zemākas. Tādas tās bija arī šobrīd. Un tad Māra saprata, ka viņai tagad, kad izmisumā pieļauj domu pārdot savu zosi, patiesībā būtu jāpērk jauna zoss. Diemžēl, to viņa izdarīt nevarēja, jo tajos dažos labajos rudens mēnešos viņai nebija izdevies uzkrāt pietiekami daudz līdzekļu, lai šādu soli spertu.

Te nu šīs dienas stāsts ir galā. Kā bija veicies trešā stāsta varonim, uzzināsim jau nākamnedēļ, tādēļ noteikti pārliecinies, ka seko manai FB lapai, lai saņemtu ziņu, kad jaunais raksts būs publicēts.

(Raksts pirmo reizi publicēts 19.09.19)

Ja šis raisīja pārdomas, lūdzu, padalies arī ar saviem radiem, draugiem un paziņām, varbūt arī viņiem šķitīs interesanti.