5 Mīti investēšanā

Sabiedrībā sastopami ļoti daudz dažādu mītu un maldu par ieguldīšanu, kas daudzus attur no jēgpilnas investēšanas. Bieži vien dziļākas analīzes trūkums vienus noved pie savu finanšu pārvaldīšanas nodošanas kādai citai personai, citus – drosmīgākos – pie muļķīgu investīciju lēmumu pieņemšanas. Ar šo rakstu gribu kliedēt būtiskākos no mītiem un, dodot jaunas zināšanas, parādīt lasītājam, ka dziļāka investēšanas būtības izpratne var mainīt līdzšinējos investīciju paradumus un sasniegt daudz ievērojamākus rezultātus.

1. mīts. Ir jābūt ekspertam, lai pārvaldītu finanses

Šis mīts daudziem iedzen mazvērtības kompleksus. “Ko tad nu es…” vai “Es jau neesmu tik gudrs”.

Lūk, ko saka dzīvā leģenda Vorens Bafets – “You don't need to be a rocket scientist. Investing is not a game where the guy with the 160 IQ beats the guy with 130 IQ.”, jeb “Tev nav jābūt raķešu zinātniekam. Investēšana nav spēle, kurā cilvēks ar intelekta koeficientu 160 noteikti pārspēs kādu, kam tas ir 130”. Lūk, investēšana nav par to vai esat vai neesat eksperts finansēs. 

Patiesībā, jums jābūt ir zinošam tikai tajā jomā vai nozarē, kurā vēlaties ieguldīt. Respektīvi, būtu prātīgi ieguldīt nozarē, kuru vai nu pārzināt vai vismaz tā jums patīk, interesē, un ir saprotama. Ja piemēram, uzskatāt, ka ir jāiegulda nekustāmajā īpašumā, tad pirms sperat šādu soli, jums ir jāiedziļinās šajā nozarē, lai saprastu tās potenciālu. Otrkārt, nozares pārzināšana ir būtiska, lai starp piedāvājumiem tirgū spētu izvērtēt ne tikai to, kam ir lielāks potenciāls, bet kāda ir piedāvājuma patiesā vērtība. Jābūt pacietīgam, lai sagaidītu, kad noskatītā biznesa cena ir būtiski zem vērtības. Un te es nerunāju par tirgus vērtību, bet par ieguldījuma patieso vērtību. Par to, kā noteikt šo vērtību, rakstīšu kādā no nākamajiem rakstiem.

2. mīts. Nav iespējams pārspēt akciju tirgus rezultātus

Šis ir interesanti. Jo pēc būtības, to radījuši un uztur tie paši, kuriem ir problēmas ar tirgus pārspēšanu. Diemžēl, tie ir tie paši dažādie ieguldījumu fondi, kas vēlās, lai jūs viņiem uzticiet savus brīvos līdzekļus.

Kur sakņojas šis mīts? Lielo ieguldījumu fondu manevrēšanas iespējas neizraisot nevēlamu cenas kustību ir mazas. Par ko ir runa? Vienam ieguldījumu fondam portfelī var būt tik daudz vienādu akciju, ka situācijā, kad tās ir jāpārdod, tik lielu skaitu nevar pārdod uzreiz. Esmu dzirdējis, ka var būt situācija, ka fondam, lai iztirgotu vienas kompānijas akcijas, tas var prasīt pat 8-12 nedēļas. Ja, piemēram, analīze signalizē, ka ir jārealizē šis aktīvs steidzami, tad vērtspapīru daudzums, ar kādu tirgus tiek “aprakts”, neizbēgami samazina tā cenu.  

Likviditātes trūkums lielajiem spēlētājiem (t.i. dažādiem fondiem) arī ir iemesls, kādēļ konkrētu kompāniju problēmsituācijās, to akciju cenas mēdz tik strauji krist. 

Savukārt, mazie spēlētāji, ir daudz elastīgāki un nepamanāmāki, protams, ja paspēj veikt darījumus pirms tirgū iestājas vispārēja panika. 

Tas, ka, individuāli investējot un veicot absolūti elementāras darbības, ir iespējams pārspēt tirgu jau runājām rakstā “Uzkrājumi un taimings”.

3. mīts. Lai samazinātu risku - Diversifikācija un ilgtermiņa pieeja

Arī šo mītu kultivē ieguldījumu fondi. Iespējams, ka viņi piedāvājot diversificētu fondu daļas par to runā un attaisnojas ar “oliņu un groziņu” stāstu jau iepriekš minētā iemesla dēļ – lai katra viņu ieguldījumu pozīcija būtu pēc iespējas mazāka. Problēma tajā, ka ieguldījumu fondi piekopj Over-diversification, jeb pārāk lielu diversifikāciju. Ja ieguldāt fondā, kas pērk simtiem akciju desmitos nozaru, jūs reāli pretendējat tikai uz vidēju kopējā tirgus pieaugumu.

Lai nu kā – lielākā daļa pasaules slavenu investoru par pārlieku lielu diversifikāciju izsakās nievājoši. Kādēļ? Tādēļ, ka tai nav lielas jēgas, ja ir izdarīts mājasdarbs un pirms biznesa vai tās daļas iegādes, ir noteikta pareiza tā vērtība. 

Diversifikācija nelielā mērogā ir vajadzīga, lai nodrošinātos pret neparedzamiem riskiem, taču ne pārspīlēta. Es teiktu – 5-10 nozares un 10-20 uzņēmumi. Piemēram, 90% Vorena Bafeta pārvaldīto 160 miljardu ir fokusētas uz 10 uzņēmumu akcijām. Otrs piemērs – rezultatīvā investora Moniša Pabraija portfelī pērnā gada septembrī bija 8 uzņēmumu daļas, tagad 2. Lūk, viņa investīciju portfelis.

Investēšana ilgtermiņā un aktīva turēšana tikai tādēļ, ka tas maksā dividendes, nezinot un nesekojot līdz tā vērtībai, ir ceļš uz katastrofu. Ar to es negribu teikt, ka ilgtermiņa ieguldījumi, un ar to es domāju 10, 15 un vairāk gadus, būtu kaut kas nepareizs, nebūt ne. Gribu tikai teikt, ka būtu ļoti rūpīgi jāseko līdz notiekošajam ekonomikā, nozarē, individuālā biznesā, lai nepalaistu garām brīdi realizēt aktīvu, kam vērtība pret cenu ir būtiski samazināta un iespējams, ar negatīvu nākotnes potenciālu. Piemēram, tagad – laikā, kad uzņēmumi, izmantojot aizņemtu naudu, paši aktīvi atpērk no investoriem pašu emitētās akcijas (Stock Buy-back), tādejādi samazinot akcionāriem piederošo akciju skaitu, uz kuru jādala izmaksājamās dividendes. Vai šādi pieaugoša izmaksātās dividendes vērtība kaut ko liecina par uzņēmuma efektivitātes vai pārdošanas rezultātu pieaugumu? Vai cena, kuru šobrīd dzen uz augšu šādi panāktas lielākas dividendes, ir ar segumu un ilgtspējīga?

Šobrīd investori, kas pelna, investē biznesos ar perspektīvu 5-10 gadi. Garāka termiņa akli ieguldījumi tiek atstāti Retail investor, jeb plaša patēriņa ieguldījumiem. 

4. mīts. Nauda nedrīkst gulēt bez darba

Šis ir perfekts. Medijiem tas ļoti patīk labajos laikos. Tagad ļoti bieži ir dzirdams, ka nauda nedrīkst tā vienkārši gulēt bankā, tā obligāti jāliek lietā. Protams, taču, investēšanā uzvar pacietīgie un zinošie. Pārējie aizskrien ar pūli – uzkrājošā apdrošināšana, fondu daļas, nekustamais īpašums – ko nu kuram konts atļauj. 

Vai esat pamanījuši, ka par to, ka nauda jāliek lietā, mazāk tika runāts dižķibeles laikā?

Kādēļ nauda nedrīkst gulēt bez darba? Inflācija? Vai atceraties jau iepriekš minēto rakstu “Uzkrājumi un taimings”? Tajā bija piemērs, kurā nauda tika krāta līdz ieguldīšanai 14 gadus. Vai ar visu to, ka to grauza inflācija, ieguldīta tā nenesa daudz saldākus augļus nekā tā, kas tika, kā es saku, sēta jebkurā gadalaikā?

Finansēs mēdz runāt par jēdzienu “Rule of 72”, jeb “72 likums”. Tas ļoti ātri ļauj izrēķināt, cik gados nauda dubultosies pēc salikto procentu principa ar vienu fiksētu procentu likmi. Pēc formulas mēs varam viegli noteikt, cik gados nauda dubultosies, ja ar konkrēto procentu likmi nopelnīto, katru gadu atkal ieguldītu.

72 likumsĻauj izrēķināt apmēram cik gados nauda dubultosies pēc salikto procentu principa (ieguldot arī katru gadu nopelnīto) Y = 72/r, kur Y-gadu skaits r-procentu likme gadā

Pēc formulas izriet, ka lai dubultotu savu naudu ar 3% peļņu katru gadu un nopelnīto atkal ieguldot, jeb realizējot salikto procentu principu, mums būtu nepieciešami 24 gadi, lai naudas apjoms dubultotos.

Šo pašu likumu iespējams pielietot pretējā virzienā, proti, lai saprastu, cik gados inflācijas dēļ naudas daudzums zaudētu pusi no vērtības. Lūk, ja ar rezervi pieņemtu, ka inflācija ir 3%, mūsu nauda 24 gados zaudētu pusi vērtības. Te gan ir lieti piebilst, ka inflāciju rēķina attiecībā pret patēriņa produktiem un pakalpojumiem, piemēram, pienu, maizi, apģērbu utt. Visu, kas ietilpst grozā, pēc kura rēķina Patēriņa Cenu Indeksu. 

Iepriekš minētajā rakstā, varēja pārliecināties, ka dižķibeles reizē uzņēmumu akciju cena nokritās 5-kārtīgi un pat 10-kārtīgi. Tas nozīmē, ka ja mūsu mērķis bija ar uzkrātajiem līdzekļiem iegādāties aktīvus, piemēram, akcijas, tad ar visu to, ka inflācija bija darījusi pāri mūsu uzkrājumam, krīzes situācijā tas ieguva vērtību 5-kārtīgi un 10-kārtīgi (t.i. ar to pašu naudas daudzumu mēs varējām nopirkt 5 līdz 10 reizes vairāk akciju). 

5. mīts. Uzkrāšana ir sinonīms investēšanai

Arvien biežāk pamanu, ka ieguldījumu fondi un bankas tagad runājot, par to cik būtiski ir veidot uzkrājumus, lai būtu drošības spilvens krīzes situācijā, faktiski runā par investēšanu un aicina ieguldīt dažādos investīciju produktos.

Ja jau mēs runājam par drošības spilveniem, tad iztēlojoties, ka šodien ir 2006. vai 2007. gads, un mēs domādami, ka iemaksa, teiksim, uzkrājošā dzīvības apdrošināšanā mums veido drošības spilvenu, tad 2008. gadā, ja mums būtu jāliek lietā drošības spilvens, mēs, droši vien, konstatētu, ka tas ir kādas 2 reizes nevērtīgāks par iemaksāto summu. 

Uzkrājumi manā izpratnē ir tikai un vienīgi naudas līdzekļi. 

Pie tam, uzkrāt labajos laikos ar mērķi tikai izveidot drošības spilvenu, uzskatu, ka ir vitāli nepieciešams, tomēr tas ir ļoti pieticīgi un netālredzīgi. Aicinu uzkrājumu veidošanai pieiet VISMAZ 3 reizes ambiciozāku mērķi un apzināties, cik vērtīgi ir ieguldījumi tieši krīzes laikā veikti.  

Ceru, ka šīs jauniegūtās zināšanas atkal aktivizē investora domāšanu un palīdz raisīt iztēli. Tā kā ekonomika šķietami ir labā stāvoklī, un mūsu katra individuālā labklājība pieaug, šis tiešām ir īstais brīdis veikt uzkrājumus, un domājams, arī – pēdējais, lai sāktu. Šis ir labs brīdis sākt apjaust investēšanas būtību, pētīt nozares, uzņēmumus, VEIDOT NĀKOTNES IEGULDĪJUMUVĒLMJU SARAKSTU, lai tad, kad tie būs pieejami ar atlaidi, mēs tos spētu novērtēt, salīdzināt un IZDARĪT EFEKTĪVAS INVESTĪCIJAS, kas mums nākotnē varētu dot tiešām labu atdevi. Taču, kā apspriedu iepriekšējā rakstā Ekonomikas cikli – šis, domājams, nav īstais brīdis ilgtermiņa investīciju izdarīšanai. Šis ir pašdisciplīnas un pacietības laiks.

(Raksts pirmo reizi publicēts 10.04.19)

Ja tavu draugu lokā ir kāds, kam var interesēt uzlabot savu finanšu pārvaldīšanas prasmi, noteikti dalies, lai viņam palīdzētu atrast jaunu skatupunktu.

Lai ērtāk uzzinātu jaunumus, aicinu piesekot manai Facebook lapai https://www.facebook.com/marciszommers.com4Gadalaiki/